Ar vakardienu kabatā

"Linards lika soļus lēni, gāja sakumpis, it kā svārku kabatas uz leju vilktu viņa pagātne, kas visu mūžu cilvēkam nēsājama līdzi un no kuras nekad nav iespējams atbrīvoties.”

Linarda, Balvas un Saulcerītes attiecības plīst kā stikls – asās šķēpelēs, sāpīgi ievainojot. Var teikt, ka stāsts ir par mīlestības trijstūri, bet ne parastajā nozīmē: Saulcerīte ir Linarda pirmā sieva, Balvai jāizdzīvo otrās sievas liktenis. Tas būtu vieglāk, ja viss nenotiktu lauku ciematā, kur ļaudīm platas acis un gara mēle. Vai pārpratumus un aizvainojumu var aprakt kā saplēstus stiklus?

Es gribētu, lai lasītāji, aizverot pēdējo lappusi, kļūst par līdzautoriem un izdomā, kas notika tālāk, jo kopš tā laika pagājuši trīsdesmit gadi. Vai Saulcerīte patiešām aizbrauca uz otru Latvijas malu un Linards neko nezina par pirmās laulības meitu? Par ko kļuvis viņa un Balvas dēls Didzis? Bet galvenais: vai patiešām it tā, ka piedzīvotais un pārdzīvotais visu mūžu jānēsā kabatā kā akmens un tas nav ne izmetams, ne izdzēšams? Varbūt Linards sarūgtinājumā un izmisumā pārspīlēja – dzīve ir žēlsirdīga un daudz kam apvīlē asās šķautnes vai pat ļauj izgaist, tāpat kā dators izdzēš lieki vai nepareizi uzrakstīto. Tiesa gan, dažreiz rakstītāja kļūdas dēļ – arī svarīgo.
Māra Svīre