Cilvēka bērns

“Tu redzi, kā ir, kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un klusē... Nekā. Tu nekad nevari zināt, kad tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā kādreiz vispār būs paēdusi. (..) Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu – vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats nevari ne zināt, ne saprast... Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām smilšaina ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos... To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns...”