Es nekad nerunāju mulķības

Krājumā lasāmi desmit stāsti, tapuši beidzamo gadu laikā. To caurviju motīvu varētu nodēvēt par “nenovēršamo esamības absurdu” – absurds literatūrā, filozofijā, mākslā un pat politikā un puslīdz aktuālās būšanās. Lasītājs tiek izvadīts cauri visiem elles lokiem komplektā ar šausmām un priekiem, ko šāda ekskursija sagādā. Grāmatas pamatdoma – mazliet iekustināt smadzenes tiem, kam vēl viņas palikušas un kas māk ar viņām apieties. Noteicošā intonācija – neganta groteska un provokācija. Autors uzskata, ka tas arī ir viens no literatūras mērķiem, vienlaikus arī metodēm – provocēt lasītāju uz līdzdomāšanu un vienlaikus viņu izklaidēt ar labiem sižetiem.

“Protams, ka Berelis mēdz runāt muļķības, ja par muļķību uzskatām brīnum labus sagudrojumus – fantasmagoriju, negantu ironiju un tomēr kaut ko daudz vairāk par tukšu šķelmību. Te vienkop savākušās labu laiku tapušas stipras stāstu injekcijas pirmajā personā, un katrs ir spēka deva, kas baro jutekļus, prātu un valodu.” /Ieva Kolmane/