Rakstniece Linda Šmite par sevi un saviem darbiem stāsta:
“Ikdienas gaitās esmu skolotāja un divu meitu mamma. Rakstu kā pieaugušajiem, tā bērniem. Kopš 2009. gada iznākušas deviņas grāmatas.
Radīt daiļdarbu man nozīmē vairot sievišķo enerģiju un kaut nedaudz apgarot matēriju. Svarīgi, lai tas, ko rakstu, būtu liriski, dvēseliski. Manus darbus vieno aicinājums radīt skaistumu, dāvāt no sevis citiem, skatīt pasauli kā ērglim no kalna virsotnes, nevis kā kurmim no alas.”
Arī “Rainītis” ir dziļi dvēselisks darbs, kurš tomēr vēsta par mūslaiku dzīves visaktuālākajām problēmām. Stāsts par astoņgadīgo zēnu Raineru, kuru dzīve nav saudzējusi, toties Neredzamais Spēks apveltījis ar īpašu redzējumu, nespēs atstāt vienaldzīgu nevienu lasītāju – ne jaunu, ne dzīves līkločus pieredzējušu.
“Es neesmu tas, par kuru jūs domājat. Gribētu gan būt, ja jūs par Raini. Par Lielo, Vislielāko.
Es esmu mazs.
Diemžēl mazs.
Dievam bija žēl, ka kļūstu lielāks. Liels. Tāpēc jau mazie sunīši sāpīgi kož, ka Dievs nav gribējis, lai tie izaug par lieliem suņiem.
Esmu Rainītis un nekad neizaugšu liels. Es vienmēr sāpīgi kodīšu. Mimim. Maricai. Zanei. Viņai visstiprāk. Vai viņa jutīs? Uģim, Valteriņam, Vācietim, Zilgastantai, Urgu kaimiņietei. Diezgan daudziem.
Sīpols arī kož. Mimis raud, kad sīpols kož. Mimis slauka acis priekšutā, bet sīpols tikai kož. Mimis tāpat raudās, kad es sākšu kost. Un akmeņi manā istabā raudās. Vienīgi Akmeņnieks neraudās, jo Akmeņniekam es nekodīšu. Viņam nevar iekost. Viņš reizē ir un nav. Viņš ir redzams un neredzams. Vairāk redzams nekā neredzams. Vāverniekam nekodīšu un Dzen-dzenim arī ne. Viņi vairs nav sakožami. Viņi sakoda mani. Viņi koda pirmie.”
Reviews with the most likes.
There are no reviews for this book. Add yours and it'll show up right here!