Savienoto trauku līkums

Cilvēks ir ziņkārīga būtne, viņš nekad nesamierinās ar savas pasaules robežām. Aiz robežas taču ir vēl kaut kas! Tāpat ir ar mūsu pašreizējo dzīvi – vai pirms tās nekā nebija? Un pēc tās? Vai būs tikai klusums? Varbūt tomēr vēl kaut kas, kur mums atkal būs jāpiedalās?

Romāna varone Martīna ir tieši tāds cilvēks – viņa gandrīz vai neapzināti nemitīgi uzdod sev jautājumu: vai esmu īstajā vietā? Pie tam viņu urda nemiers un bažas, ka kaut kas nogājis greizi – viņai bija jābūt citur. Un liktenis pasviež nelielu izpalīdzīgu salmiņu – viņa satiek Bertīnu, sievieti no tālas pagātnes, kas patiesībā ir viņa pati.

Bertīna – Martīnas pagātnes līdziniece – čakla saimniece, kuras dzīve pēc toreizējiem uzskatiem, praktiski jau beigusies. Vīrs, pieauguši bērni, saimniecība – vienai lauku sievai tas ir vairāk kā gana, atliek vien kļūt par vecmāmiņu un salīkt zem darbu smaguma. Tomēr Bertīna ir Martīna, viņu tāpat urda nemiers un viņas skaistajās acīs kvēlo uguns, zvaigznes un vējš. Viņa vēl nav saņēmusi visu, pati to jūt, lai gan ne līdz galam saprot. Un viņas mīlestība ir tā, kas piepilda viņas trauku līdz malām, bet – pāri nepārlīst.

Savienotie trauki ir interesants priekšmets fizikas pasaulē – tajos visi šķidrumi ieņem vienādu līmeni. Pēc autores domām, šie trauki atbilst mūsu pasaulei, kurā gan mūsdienās, gan pagātnē cilvēki mīlēja, cieta, kļūdījās un atrada atbildes uz jautājumiem, ja vien gribēja to darīt un nesamierinājās ar plāno pīrāga virskārtu.